Bauskas mūzikas un mākslas skolas (BMMS) mūzikas nodaļas organizētā  koncertcikla „Dzimuši Bauskai” viesmāksliniece 9. oktobrī būs klavesīniste Ieva Saliete. Viņa spēlēs Bauskas pilī. Koncerta klausītāji būs BMMS audzēkņi un skolotāji.

Mūziķe bērnību pavadīja Iecavā, beidza toreizējās Bauskas mūzikas skolas klavieru klasi, Jelgavas mūzikas vidusskolu, trīs gadus studēja  J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.  Mācības Ieva Saliete turpināja Freiburgas Mūzikas akadēmijā Vācijā. Desmit gadus  viņa pavadīja aktīvā koncertdarbībā Eiropā. Tagad  Ieva Saliete dzīvo un koncertē Latvijā, kā arī turpina radošu sadarbību ar Šveices kamermūziķiem.

Intervijā, kas bija publicēta laikrakstā „Bauskas Dzīve”, klavesīnisti var iepazīt tuvāk.

Savu veiksmīgo mūziķes karjeru esat veidojusi pati bez labvēļu un sponsoru atbalsta. Tam ir vajadzīga liela drosme un pārliecība par izraudzīto dzīves ceļu. 

• Izšķirošs ir brīdis, kad bērns satiek savu pirmo skolotāju. Man laimējās septiņu gadu vecumā iepazīties ar Bauskas mūzikas skolas klavieru skolotāju Ligitu Kārkliņu. Viņa mani tik mīļi  ieveda skaņu pasaulē!  Mūzika aizskāra sirdi, tā nebija vienkārši nodarbe, bet kaut kas daudz dziļāks, neizstāstāms. Ar skolotāju Ligitu Kārkliņu man joprojām ir tuvības izjūta, mēs pastāvīgi sazināmies vai satiekamies. Biju meitu Annu pie Ligitas uz Bausku  aizvedusi, un  viņai klavierskolotāja ” iekrita” sirdī.  Arī dzīves nākamajos posmos pedagogi man ir bijuši  ceļa rādītāji, bet galvenā loma tomēr pieder pirmajam skolotājam. Biju Ligitas Kārkliņas pirmā klavieru klases audzēkne, jo togad viņa atgriezās savā dzimtajā pilsētā un sāka strādāt Bauskas mūzikas skolā.
• Manas dzīves svarīgie skolotāji ir arī profesors Valdis Jancis un klavesīniste Aina Kalnciema Latvijas Mūzikas akadēmijā, profesors Roberts Hills Freiburgas  mūzikas augstskolā.

Gan Jelgavas mūzikas vidusskolā, gan Mūzikas akadēmijā turpinājāt apgūt klavierspēli,  tomēr vēlāk izvēlējāties klavesīnu.

• Mūzikas akadēmijā visiem pianistiem ir  papildus jāmācās ērģeļu vai klavesīna spēle. Nokļuvu pazīstamās klavesīnistes Ainas Kalnciemas klasē, un instruments mani apbūra. Atšķirībā no klavierēm tam nav tik dinamisku gradāciju, bet pieskaršanās veids ir līdzīgs kā horizontālai arfai.  Būdama 3. kursa studente, nolēmu, ka jāizmanto visas iespējas, lai klavesīna spēli apgūtu pilnībā. Tas bija iespējams Vācijā.

Ar 100 vācu markām kabatā 1996. gadā iekāpu tālstiksmes autobusā Rīgā  un braucu uz Freiburgas Mūzikas augsskolu. Biju viena no pirmajām Baltijas valstu studentēm. Par manu priekšrocību kļuva vācu valodas zināšanas. Freiburgā bija neiedomājams taustiņinstrumentu spektrs, daudzus nebiju ne redzējusi, ne dzirdējusi. Atklājums šķita seno mūzikas instrumentu kopijas, ko spēlēja vācieši. Mana mīlestība pret klavesīnu veidojās lēni, bet pamatīgi.

 Vēl studiju gados iesaistījos koncertdarbībā, ar savām prasmēm varēju nopelnīt naudu iztikai. Pēc augstskolas beigšanas devos uz Bāzeles Mūzikas akadēmiju, kuras struktūra ir liels senās mūzikas centrs „Schola Cantorum Basiliensis”. Tur ierodas cilvēki no visas pasaules.

 Aktīvās studijas beidzu apmēram 30 gadu vecumā, tad sekoja brīvmākslinieka periods. Koncertēju kamersastāvos, ar orķestri, spēlēju solo. Uzstājāmies Eiropas lielajās zālēs, festivālos. Arī tagad, dzīvojot  Latvijā,  turpinu spēlēt Bernes ansamblī „Les passions de l aime”.

Atgriezāties 2010. gadā,  kad  Latvijā sākās emigrācijas lielais vilnis pretējā virzienā.

• Man viennmēr sanāk doties pret straumi. Uz Vāciju aizbraucu pēc „Bankas Baltija” krīzes, bet atgriezos, kad valsti jau bija piemeklējusi ekonomiskā krīze.

Pieņēmu savā dzīvē svarīgāko lēmumu, izvēloties mīlestību, nevis mūziku. Jau agrāk biju iepazinusies ar savu nākamo vīru, pašai vajadzēja izšķirties par nākotni. Manuprāt, ja cilvēks neizvēlas mīlestību, bet karjeru, viņš kaut ko īsti nav sapratis šajā dzīvē.

Mans vīrs Andris Ušpelis nāk no Latgales podnieku dzimtas. Viņš ir jurists, bet brīvajos brīžos nodarbojas ar keramiku, spēlē cimbalu kapellā „Dziga”, dzied korī. Viņam ir keramikas darbnīca un ceplis. Ik gadu mūsmājās Andris un domubiedri rīko Podnieku dienas. 

Dzīvojam Rēzeknes pievārtē, nelielā apdzīvotā vietā Pocelujevka. Mājās man ir divi klavesīni un lieliski apstākļi muzicēšanai. Vienīgi ir grūtāk organizēt koncertdzīvi ārzemēs. Ļoti ilgojos pēc tās, jo pandēmijas pauze ieilga, taču ar bērniem to lietderīgi izmantojām, lai iepazītu brīnumaino Rāznas ezera apkārtni un dabas takas. Katru dienu sēdāmies mašīnā un priecājāmies par skaistajām ainavām. 

 „Radio Klasika” pārraidīja  divas ļoti interesantas intervijas, ko muzikologs Orests Silabriedis ierakstīja Nirnbergas un Freiburgas seno instrumentu krātuvēs. Jūs par tiem stāstījāt un demonstrējāt skanējumu.

• Manas dzīves skaistie mirkļi ir seno, oriģinālo instrumentu spēlešana. Tos arī dēvēju par saviem skolotājiem. Tā ir laime, ka krātuvēs man – klavesīnistei -,  atļauj  izmēģināt visdažādākos instrumentus. Nirnbergas kolekcijā glabājas Kurzemes hercogienes Dorotejas āmuriņklavieres. Tās ir sevišķi greznas – izrotātas ar intarsiju un zeltītām apmalītēm. Dototejas āmuriņklavierēm ir trausla, maiga, dziedoša skaņa.

Mīlestība pret seno instrumentu kolekcijām man sākās studiju gados Freiburgā. Vācijā tās veido jau sen, bet  mērķtiecīgs process attīstījās pēc Otrā pasaules kara. Entuziasti panāca, lai visi senie, oriģinālie instrumenti atrastos vienkopus. Izcila kolekcija glabājas arī Berlīnē.  Senās mūzikas kustība tagad ir izaugusi par ļoti spēcīgu zaru.

Milzīgs, interesants lauks  man ir  viduslaiku  mūzika. Pētu arī gregoriku, cenšoties saprast vēl senākus slāņus. Aizraujos ar laikmetīgo mūziku klavesīnam. Ja instruments grib dzīvot, tam  jāpiešķir jauna balss. Galvenais ir neapnikt sev pašai, bet nemitīgi atklāt jaunus pētījumu lokus un tēmas. Varētu jau mierīgi dzīvot baroka mūzikā, bet man ļoti vilina neiepazītas takas.

(Pārpublicēts no laikraksta „Bauskas Dzīve”).